Par pagastu

Naujenes pagasta ģerboni ir apstiprinājusi Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga un Heraldikas komisijas priekšsēdētāja Ramona Umblija 2000.gada 6.maijā sekojošā izskatā: “No kreisās šķelts ar mākoņu griezumu; sudrabs un zils:divas gaiļpiešu lapas – no viena uz otru”.
Krāsas pēc Pantone kataloga: sudrabs 877 C, zils 286 C. Ģerboņa autore ir māksliniece Ilze Lībiete. Karoga krāsas ir zila un dzeltena, proporcijās 1:1

 

NAUJENES PAGASTA HIMNA

Artūra Uškāna vārdi un mūzika

Daugavas vārti Latviju sargā,
Lai neviena bērza lapa
nebūtībā nenokrīt
Te senleju gadsimtu
svētību glabā,
Lai dižakmens spītība cilvēkā rit.

Un gaiļpieša lapa pēc rasas
tik zaļa,
Tik stipra, kā mūžība karogā –
Ik sirdī šī nelielā pasaules daļa –
Ik sajūtā, prātā, ik valodā!

Piedz.
Kur lokus met Daugava,
Kur vējš priedēs – mūzika,
Kur meitene baltā seģenē,
Lauku puķu vainagā
Te rītdiena un senatne,
Kas vienmēr skanēs vārdā –
Naujene!

Lauku puķu vainagā
Te rītdiena un senatne,
Kas mūžam skanēs vārdā –
Naujene!

Naujenes pagasta vispārējs raksturojums

Nauj_KontursNau­je­nes pa­gasts at­ro­das Aus­trum­lat­vi­jas vi­die­nē, Lat­ga­les dien­vid­aus­tru­mu da­ļā. Pa­gas­ta te­ri­to­ri­jas kop­pla­tī­ba ir 12939.3 ha. Pa­gasts ro­be­žo­jas ar Dau­gav­pils novada Līk­snas, Ma­ļi­no­vas, Bi­ķer­nie­ku, Krās­la­vas ra­jo­na Iz­val­tas un Ūd­rī­šu pa­gas­tiem. Pa­gas­ta at­tīs­tī­bu bū­tis­ki ie­tek­mē ot­rās lie­lā­kās Lat­vi­jas pil­sē­tas Dau­gav­pils tu­vums, ar ku­ru pa­gasts ro­be­žo­jas 11.3 km ga­ru­mā, kā arī pa­gas­ta so­ci­āli eko­no­mis­ko at­tīs­tī­bu no­sa­ka ģeo­grā­fis­ki iz­de­vī­gā at­ra­ša­nās vie­ta – pa­gas­ta te­ri­to­ri­ju šķēr­so no­zī­mī­gas au­to­ma­ģis­trā­les: Dau­gav­pils – Rē­zek­ne- Sankt­pē­ter­bur­ga un Rī­ga – Dau­gav­pils –Vi­teb­ska, dzelz­ce­ļa lī­ni­ja Rī­ga-Dau­gav­pils-Vo­roņe­ža.

Pa­gas­tā la­bi at­tīs­tī­ti sa­bied­ris­ko pa­sa­žie­ru pār­va­dā­ju­mu pa­kal­po­ju­mi. Lo­ci­ku cie­mā at­ro­das lid­os­ta „Dau­gav­pils”, ku­rai iz­strā­dā­ta Starp­tau­tis­kās re­ģi­onā­lās lid­os­tas iz­vei­des kon­cep­ci­ja.

Nau­je­nes pa­gas­ta te­ri­to­ri­jā at­ro­das aiz­sar­gā­ja­mais aina­vu ap­vi­dus „Augš­dau­ga­va” , ku­ra kop­pla­tī­ba ir 38 % no ko­pē­jās pa­gas­ta te­ri­to­ri­jas, un ta­jā ie­tilpst da­bas parks „Dau­ga­vas lo­ki”.

Nau­je­nes pa­gasts at­šķi­ras no ci­tiem Lat­ga­les re­ģi­ona un Dau­gav­pils novada pa­gas­tiem ar to, ka tas ir lie­lā­kais pa­gasts ie­dzī­vo­tā­ju skai­ta un iz­vei­do­tās in­fra­struk­tū­ras zi­ņā. Nau­je­nes pa­gas­ta ad­mi­nis­tra­tī­vās te­ri­to­ri­jas ap­dzī­vo­ju­ma tīk­lu vei­do 55 cie­mi, ku­ri at­šķi­ras pla­tī­bas, ie­dzī­vo­tā­ju skai­ta un eso­šās in­fra­struk­tū­ras zi­ņā. Nau­je­nes pa­gas­tā sa­vu dzī­ves­vie­tu dek­la­rē­ju­ši 5311 ie­dzī­vo­tā­ji (dati uz 01.07.2016.), no ku­riem 81% dzī­vo daudz­dzī­vok­ļu mā­jās četr­os lie­lā­ka­jos cie­mos – Nau­je­nē, Vecs­tro­pos, Krau­jā un Lo­ci­kos- , kur ir no­dro­ši­nā­ta cen­tra­li­zē­tā sil­tu­ma un ūdens ap­gā­de. Vi­dē­jais ap­dzī­vo­ju­ma blī­vums pa­gas­tā ir 41,04 ie­dzī­vo­tā­ji uz 1 kv.km. Nau­je­nes pa­gas­ta te­ri­to­ri­jā vēs­tu­ris­ki iz­vei­do­ju­sies na­ci­onā­lo kul­tū­ru da­žā­dī­ba. Lie­lā­kais īpat­svars ir krie­vu tau­tī­bas ie­dzī­vo­tā­jiem – 48 %, lat­vie­ši -31 % , po­ļi -10 %, balt­krie­vi- 6% u.c. .

Nau­je­nes pa­gas­tā lauk­saim­nie­cī­bā iz­man­to­ja­mo zem­ju kop­pla­tī­ba ir 8794,9 ha jeb 69 %. Ne­ska­to­ties uz ilg­sto­šu lauk­saim­nie­cis­ko dar­bī­bu, Nau­je­nes pa­gas­tā ir sa­gla­bā­jies daudz me­žu, kas aiz­ņem 29 % no ko­pē­jās pa­gas­ta te­ri­to­ri­jas. Pā­rē­jās ze­mes lie­to­ša­nas mēr­ķu gru­pas aiz­ņem sa­lī­dzi­no­ši ne­lie­las pla­tī­bas. Lie­lā­kie me­ža ma­sī­vi kon­cen­trē­jas gar pa­gas­ta te­ri­to­ri­jas rie­tu­mu, aus­tru­mu un dien­vi­du ro­be­žu, bla­kus Dau­ga­vai un Stro­pu eze­ram. Lie­lā­ko pa­gas­ta te­ri­to­ri­jas da­ļu aiz­ņem fi­zis­ko per­so­nu īpa­šu­mi. Lauk­saim­nie­cī­bā iz­man­to­ja­mo zem­i ap­saim­nie­ko 1681 ze­mes lie­to­tājs un īpaš­nieks.

Vēsture

Naujene pirmo reizi vēsturē minēta 12.gadsimtā kā Novene, Krievijā pazīstama kā Nevjene (Nevgin), bija lietu-viešu, krustnešu un Polockas kņaza karapulku nežēlīgo cīņu vieta. Augstais stāvais krasts upes līkumā pēc seno kara-vadoņu domām bija lieliska stratēģiska pozīcija ūdens ceļa novērošanai, pa kuru ritēja tirdzniecība – Polocka ar Rīgu un Gotu karstu. No augstā krasta bija labi pārskatāms arī kreisais Daugavas krasts, kur dzīvoja nemierīgie, brīvību mīlošie semigāli. No turienes nāca arī lietuvieši – senie krustnešu ienaidnieki. Daugavas krastos atradās vairākas seno latgaļu apmetnes, par ko liecina 3 senie pilskalni – Naujenes, Markovas un Pilskalnes.Iebrūkot vācu krustnešiem, latgaļu pilis nopostīja un Vecpils pilskalnā 1275.gadā Livonijas ordeņa maģistrs Ernests fon Rācenburgs lika pamatus Dinaburgas pilij – cietoksnim Daugavas krastā, kam hronists veltīja šādas rindas:

“Tikai rāte, kas tur bija, 
Kalnu šo apstaigāja, – 
Kad maģistrs uzreiz šeit stāja, 
Brāļiem bruņiniekiem teica: 
“Šis ir svarīgs kalns, 
Daudz labuma mums sola, 
Mēs pili uz tā celsim 
Un nelaimes mēs novērsīsim: 
Daudz neticīgo pakļausim, 
Pat Traidenu Pārgalvīgo.”

Pils atradās tirdzniecības ceļu krustojumā, un tās izvietojums bija ļoti svarīgs arī aizsardzībai no ienaidniekiem. Pa labi no pils atradās Starozamkovij rov, pa kreisi – Begučij rov, pretī Daugava un aizmugurē grāvis. Tādai pilij bijis ļoti grūti uzbrukt, bet daudzas kaimiņvalstis un nemierīgie iekarotāji centās iegūt to savā varā.

Cietoksnis sākotnēji būvēts kā aizsargpils, tāpēc arī bija izvēlēta vieta, kas padarīja šo cietoksni nepieejamu. Tikko beidzās cietokšņa celtniecība, kā uzreiz pili centās iekarot lietuviešu kņazs Traidens Pārgalvīgais. 1277.gadā viņi uzbruka Dinaburgas cietoksnim, bet uzbrukums neizdevās un lietuviešu kņazam nācās atkāpties. Tikai 35 gadus vēlāk lietuviešiem izdevās ieņemt pili un pilnīgi to nopostīt.

1313. gadā Livonijas ordeņa maģistrs Gerhards fon Jorke atjaunoja cietoksni, tā atkal saniknodams lietuviešu dižciltīgos. Kņazs Vitauts 1403. gadā iebruka Latgalē un izpostīja to ar uguni un zobenu. Kādu laika sprīdi lietuviešu kņazs nelika krustnešiem mieru, pastāvīgi uzbrūkot un izpostot cietoksni. 1481. gadā Dinaburga uz īsu brīdi kļuva par Maskavas kņaza Ivana III kara laupījumu.

Pirms ordeņa valsts sabrukuma lielais maģistrs, kopā ar citām Latgales pilīm, atdeva Dinaburgu poļu karalim Sigismundam Augustam par 700 tāleriem. Tā 1577. gadā pils kļūst par Polijas karaļvalsts “Inflantijas Vojevodistes” centru. Bet ar to vēl kara pārbaudījumi nebeidzās. 1577. gadā Ivana Bargā kara laikā ar poļu karali Stefanu Batoriju krievu kareivji ieņēma Dinaburgu. Bargais cars ierīkoja tur savu štābu – dzīvokli. Aizbraucot no pils, viņš par komendantu atstāja pulkvedi grāfu Vilhelmu Plāteri. Stefanam Batorijam uzticīgais cietokšņa komendants sarīkoja dzīres, kurās piedzirdīja krievu garnizonu. Apreibušie cietokšņa aizstāvji pat nepamanīja, kā naktī atveras citadeles vārti, un pa tiem ienāca poļu – lietuviešu Getemana HadevičaA kareivji.

Bruņinieku dibināta vecā Dinaburga daudzo uzbrukumu un postījumu rezultātā zaudēja savu iepriekšējo nozīmi un 1582. gadā Stefans Batorijs to pārcēla uz vietu, kur tagad atrodas mūsdienu Daugavpils pilsēta.