Pagasts faktos

Naujenes pagasts ir viena no Daugavpils novada administratīvajām teritorijām tā austrumos, Latgales daļā Daugavas labajā krastā. Attālums līdz Rīgai ir 260 km, līdz Daugavpils pilsētai – 20km. Pagasta ģeopolitisko novietojumu raksturo Latvijas austrumu robežas tuvums Līdz Baltkrievijas robežai uz Verhņedvisku ir 68km (Patarnieki) un uz Braslavu 54km (Silene), līdz Lietuvas robežai 43km (Medumi) un teritorijā vēsturiski izveidojusies kultūru etniskā dažādība.

  • Platība: 131,1 km2
  • Iedzīvotaju skaits: 5060 (uz 01.01.2018.)
  • Daugavpils novada lielākais pagasts (pēc iedzīvotāju skaita)

Naujenes pagasta sociāli ekonomisko attīstību nosaka ģeogrāfiski izdevīga atrašanās vieta – pagastu  administratīvo teritoriju šķērso nozīmīgas autotransporta maģistrāles un dzelzceļa maģistrāles:

  • autoceļš A13 Krievijas robeža (Grebņeva) – Rēzekne – Daugavpils – Lietuvas robeža (Sanktpēterburga) 8.53 km;
  • autoceļš A6 Rīga – Daugavpils – Krāslava(Vitebska) 20,22 km
  • dzelzceļa līnijas Rīga – Daugavpils -Voroneža.

Vēstures avotos Naujene pirmo reizi minēta 12. gadsimtā kā Novene. Šeit, Daugavas krastos, atradās vairākas seno latgaļu apmetnes. Par to liecina trīs senie pilskalni. Vācu krustnešu iebrukuma laikā, latgaļu pilis tika nopostītas, un vienā no pilskalniem 1275. gadā uzcelta Livonijas ordeņa pils – Dinaburga. Daugavas senlejā, stāvu gravu un upes ieskauts, paceļas Dinaburgas pilskalns. Dinaburgas pils tajos laikos kalpoja kā cietoksnis, kā atbalsta punkts ordeņa varas nostiprināšanai Latgalē. Bez tam pilij vajadzēja aizsargāt krustnešu iekarotās zemes no Lietuvas kņazu patstāvīgiem sirojumiem.

Pils bija kontrolpunkts tirdzniecības ceļu krustojumos. Ceļi gāja pa Daugavu no Polockas uz Rīgu un pa sauszemi no Novgorodas un Pleskavas. Pagasta teritorijā zināmas astoņas senās apmetnes. Tas nozīmē, ka te vienlaikus eksistējuši pieminekļu kompleksi.

Bronzas laikmetā parādās pirmās apmetnes Naujenes pagasta teritorijā ka piemēru var minēt vienu no mazākajiem latgaļu pilskalniem  – Markovas pilskalnu, kurš atradās grūti pieejamā vietā, reljefa paaugstinājumā, lai varētu sekmīgi aizsargāties no iebrucējiem. Šī pilskalnu nocietināšanai veikti zemes darbi – tas  norobežots ar 2 vaļņiem un grāvjiem, kas Z- A nogāzēs  pāriet terasēs.  Pilskalnam bija raksturīga guļbūves ēku apbūve un tuva atrašanās Daugavai. Kopš 1 gt. pr. Kr tika apdzīvots arī Vecpils jeb Naujenes pilskalns.

Bronzas laikmetā turpinās Daugavas ielejas veidošanās. Šajā laika posmā pa Daugavu, tālāk uz austrumiem gāja viens no Dzintara ceļa atzariem, kuru kontrolēja Daugavas pilskalnu iedzīvotāji.

Viduslaiku sākumā Naujenes pagasta teritorijā atradās vairāki apdzīvoti centri – Vecračinas pilskalns, kurš pēc nocietinājumu sistēmas ir datējams ar 10- 13. gs. un Naujenes pilskalns, datējams ar 9- 12. gs. Vecračinas pilskalns bija ierīkots zemes mēlē, ko norobežoja Daugavas senlejas augstais krasts un dziļa strauta grava. Nocietinājumu veidoja 3 vaļņi. Savukārt Naujenes pilskalns bija ierīkots šaurā kalnā, apmēram 23 m augstā un kraujā Daugavas labajā krastā. Šajā pilskalnā atradusies sena latgaļu koka pils. Netālu no pils atradies ciems.

Sākot ar 13. gs. Naujene, Krievijā pazīstama kā Nevjene (Nevgin), bija lietuviešu, krustnešu un Polockas kņaza karapulku nežēlīgo cīņas vieta. Augstais, stāvais krasts upes līkumā pēc seno karavadoņu domām bija lieliska stratēģiska vieta ūdens ceļa novērošanai, pa kuru ritēja tirdzniecība  ar Polocku,  Rīgu un Gotlandi. Šajā vietā veidojās viens no stiprākajiem austrumlatgales administratīvajiem centriem.

  1. gadā Livonijas ordeņa maģistrs Ernests fon Rāceburgs lika pamatus Dinaburgas pilij – cietoksnim Daugavas krastā, kura stratēģiskais mērķis bija sargāt Austrumu robežu no iebrucējiem un kalpot par vācu atbalsta centru Latgalē. Blakus Dinaburgas pilij Daugavas krastā atradās arī latgaļu senpilsētiņa.
  2. gadā uzreiz pēc Dinaburgas mūra pils uzcelšanas tai uzbruka lietuviešu kņazs Troidens Pārgalvīgais. Tikai 35 gadus vēlāk lietuviešiem izdevās ieņemt cietoksni un pilnīgi to nopostīt. 1313. gadā Livonijas ordeņa maģistrs Gerhards fon Jorke atjaunoja pili. 1403. gadā lietuviešu kņazs Vitauts iebruka Latgalē. Dinaburgas cietoksnis atkal tika nopostīts. Bruņinieki to atjaunoja, bet 1481. gadā Vitauts atkal to nodedzināja. 1481. gadā Dinaburga uz īsu brīdi kļuva par Maskavas kņaza kara laupījumu.

Vācbaltu pētnieka V.Neimaņa zīmētie pils plāns

Dinaburgas pils komtura ģerbonis

 

Netālu no Dinaburgas pils atradās arī citas apdzīvotas vietas – uz šo pašu laika posmu ir attiecināma arī Slutišķu  viduslaiku apmetne un  kapsēta, kura  atrodas Daugavas labajā krastā.

Slutišķu apmetne atradās Slutišķu ciema centrā. 1985. gadā arheoloģes T.Bergas vadībā veiktie arheoloģiskie izrakumi apliecina, ka Slutišķu apmetne bija  300 – 400 m gara, līdz 22 m plata josla Daugavas 2 terasē (apmēram 200 m no krasta). Slutišķu kapsēta novietota apmetnes austrumu galā un saskaņā ar 1985. gada  pieminekļu aizsardzības sektora sastādītā  kapsētas un apmetnes apsekošanas aktu Nr.113, kapsēta atradusies uz ceļa, kas iet caur Slutišķu sādžu un ir izvietota abās ceļa malās. Kapsēta ir attiecināma uz 15.gs- 17.gs. sākumu, par ko liecina arheoloģiskajos izrakumos atklāto apbedījumu raksturs. Šajā kapsētā ir atrastas vairākas lietuviskas izcelsmes senlietas.

Sākot ar 16. gs. Naujenes pagasta teritorijas administratīvais centrs – Dinaburga –  nonāk Polijas- Lietuvas pakļautībā, jo pirms Ordeņa valsts sabrukuma maģistrs kopā ar citām Latgales pilīm, Dinaburgu atdeva poļu karalim Sigismundam Augustam par 700 taleru samaksu. 1577. gadā Dinaburga kļūst tu par poļu “inflantijas vojevodistes” centru. No šī laika  Dinaburga ieguva ģērboni – sarkanā laukā sudraba grifs ar karaļa Sigismunda Augusta iniciāļiem. Dinaburgas kara pārbaudījumi ar to vēl nebeidzās. 1577. gadā Ivana Bargā kara laikā ar poļu karali Stefanu Batoriju krievu kareivji ieņēma Dinaburgu. Krievu cars ierīkoja tur savu štābu. Aizbraucot no cietokšņa, viņš par  komendantu tajā atstāja pulkvedi – grāfu Vilhelmu Plāteru – mums zināmo muižnieku dzimtas pārstāvi. Bruņinieku dibināta vecā Dinaburga daudzo aplenkumu un postījumu rezultātā zaudēja savu iepriekšējo nozīmi un 1582. gadā Stefans Batorijs to pārcēla uz vietu, kur atrodas mūsdienu Daugavpils.

Poļu valdība Naujenes teritorijā turpināja vācu muižnieku polonizāciju un katolizāciju. Drīzumā vācu muižnieki saplūda ar poļu muižniekiem valodas, ticības ieražu un dzīvesveida ziņā. Īpaša uzmanība tika pievērsta katoļticības izplatībai, jo Juzefovā jau pirms 1685 gada tika uzcelta pirmā koka baznīca, par ko liecina fakts, ka 1685 gadā Livonijas bīskaps N. Pavlovskis iesvētījis šai baznīcai altāri. Šī baznīca Juzefovā  pastāvēja vismaz 97 gadus.

Zemnieki dalījās ciema ļaudīs un muižas ļaudīs. Pie muižas ļaudīm piederēja muižas kalpi, kalpones, sulaiņi un meitas. Viņi pildīja dažādus muižas darbus, strādāja alus brūžos un spirta dedzinātavās. Lielākais vairums zemnieku bija ciema ļaudis. Viņi  dzīvoja ciemos, un katram bija sava šņore zemes. Par to muižai vajadzēja dot nodevas un pildīt klaušas. Muižas mantoja dažādi mantinieki – Plāteri, Šadurski, Kamenski.

Poļu – lietuviešu laiki savu atspulgu gūst ne tikai celtnēs un muižnieku uzvārdos, bet arī Naujenes teritorijas toponīmijā, tādos nosaukumos kā Slutišķi,  Butišķi, Vasarģelišī utt.

  1. gs. beigās nežēlīgās Krievijas valdības reliģiskās politikas rezultātā Naujenes pagastā sāka apmesties vecticībnieki. Ienākot izpostītos un pamestos ciemos, vecticībnieki patstāvīgi sāka atjaunot sagrautās, pēc kara un bada laikiem izpostītās saimniecības ēkas un mājas. Dažreiz vecticībnieki apmetās muižnieku norādītajās saimniecībās, un par to atjaunošanu viņiem tika piešķirti nodokļu atvieglojumi. No sākuma šie cilvēki bija juridiski brīvi, bet pakāpeniski kļuva par dzimtcilvēkiem un zaudēja savas privilēģijas, Dinaburgas stārastijā 19. gs. lielākā krievu ienācēju daļa, līdz ar Latgales pievienošanu Krievijai un poļu muižnieku zemju konfiskāciju nokļuva valsts zemnieku kategorijā un bija juridiski brīvi, bet ekonomiskā ziņā ne ar ko neatšķīrās no dzimtcilvēkiem – gāja klaušu darbos, maksāja valsts un vietējās nodevas.

Jāatzīmē, ka 18. gs. beigās /19. gs. sākumā Naujenes pagasta teritorijā dzīvojošos vecticībniekus ietekmēja  zemnieku nemieri Dinaburgas stārastijā. Šo nemieru rezultātā cara valdība atņemta grāfam Plāteram stārastiju un kopa ar jezuīti īpašumiem un atdeva to militārajam resoram, kurš 1829 gadā  te izveidoja  militāru koloniju, kurā ietilpa 11 foļvarki un 230 ciemi. Šājā kolonija ietilpa  arī foļvarka Slutišķi valsts ciemi. (Valsts veidoto militāro koloniju mērķis bija palētināt armijas uzturēšanu). No šī brīža zemnieki bija spiesti savienot militāro dienestu ar darbu savā saimniecībā.

Kolonijas teritorijā bija ieviesta kopienas zemes lietošana ar regulāru zemes pārdalīšanu. Turklāt zemi (no 3 līdz 5 desetīnām) pārdalīšanas rezultātā varēja iegūt tikai vīrieši. Ganības un lauki atradās koplietojumā. Šī iezīme saglabājās ilgu laiku.

Atrašanās militārās kolonijas ciemu sastāvā deva arī dažas privilēģijas- ciema iedzīvotāji bija atbrīvoti no valsts nodokļiem un citiem pienākumiem, toties viņiem bija jāmaksā nodeva graudā –  daļa no labības, kura tika ieskaitīta  rezerves maizes magazīnā, ko vēlāk izmantoja zaldātu uzturēšanai.

Militārās kolonijas smagi skāra vecticībnieku  dzīvesveidu un reliģiskās jūtas, jo visus ciema iedzīvotājus ar varu pievērsa pareizticībai. 1836 gada militārā kolonija  tika pārveidota par  zaldātu arāju apgabalu, tika likvidēta militārā reglamentācija un zemniekiem bija jāmaksā naudas nodeva par zemi. Tas nemaz neuzlaboja zemnieku stāvokli, kuri turpināja slīgt nabadzībā., tāpēc 1856.gada  šo apgabalu  vispār likvidēja un zemnieki atguva valsts zemnieku stāvokli.

Zemnieku vidū pastāvēja socialā diferensācija. Daudz turīgu saimnieku bija starp  valsts zemniekiem . Daudzi, kuirm piederēja zeme atdeva to turīgiem vecticībniekiem, jo paši nespēja apsaimniekot. no šī cilvēku slāņa vēlāk veidojās tirgotāji un linu audzētāji. Bija cilvēki, kuriem zemes nebija vispār- vientuļnieki. Lai gūtu ienākumus šie cilvēki devās darba gaitās uz pilsētu vai arī  tuvākajā apkārtnē strādāja kā zemrači, meža un baržu pludinātāji  pa Daugavu līdz Dinaburgai. Daugava pavēra plašas tirdzniecības iespējas, tāpēc zemnieki, ja viņiem bija zirgs bieži uzņēmās preces piegādi un transportēšanu no vienas vietas uz otru.

Zemnieku vidū bija izplatīta kokamatniecība, it īpaši galdniecība, mucu taisīšana, grozu pīšana, kurpniecība, krāsns taisīšana uc. Attīstījās arī kalēja amats. Ar amatniecību nodarbojas ziemā un pavasara sākumā – brīvā no lauku darbiem laikā, pārsvarā savām vajadzībām. Tieši no vecticībnieku ciemiem nāca labākie amatnieki.

Jāatzīmē, ka  no trim stārastijām – Ludzas, Režičas un Dinaburgas  tieši Dinaburgā  18. gs. bija atzīmēts lielākais krievu iedzīvotāju skaits. Ir tiešas norādes, ka krievu apdzīvotās vietas atradās Vecpils pagasta  Slutišķu foļvarkā. Pēc dažādu avotu ziņām ienācēji no Krievijas un Baltkrievijas Dinaburgas stārastijā 1765. gadā sastādīja 30 % no visiem saimniekiem.

  1. gs – 19. gs atrodoties Krievijas impērijas Vitebskas gubeņas Dinaburgas stārastijas sastāvā, turpinās Naujenes pagasta teritorijas kultūrvēsturiskā attīstība. 1782. gadā Juzefovā no jauna uzcelta koka baznīca, kas bija veltīta Pētera un Pāvila godam (pēc skaita tā bija jau otrā). Tās garums bija 27,5 m, platums 12,5 m un augstums 14 m. Šī baznīca pastāvēja  162 gadus. 1944. gadā, II pasaules kara laikā tā nodega kopā ar visu inventāru.

Sākot ar 19. gs. otro ceturksni Dinaburgas apriņķi ekonomiskā attīstība iegūst intensīvu raksturu – muižnieki arvien vairāk piemēro savas muižas tirgus prasībām, palielinās amatnieku skaits, kas ražo tirgum. Vietējie iedzīvotāji iesaistījās dzelzceļa būvdarbo. Pieauga pieprasījums pēc vietējiem būvmateriāliem un lauksaimnieciskās produkcijas.

  1. gs beigās – 20 gs. sākumā Naujenē bija vairākas vecticībnieku kopienas – Rubenišķu, Daniševas, Krivaševas, Koroļevščinas un Pantelišķu.
  2. gs. sākums iezīmējas ar krāšņu sadzīves ēku celtniecību – ap 1910. gadu Kalnu muižā tika uzcelta pils. Tā bija paliela trīsstāvu ēka ar trīs ailu asu rozalītu centrā, segta ar lēzenu četrslīpju jumtu. Plāna konfigurācija – taisnstūris. Apjoma telpiskā kompozīcija ēkai bija vienkārša, taču ar bagātīgu fasāžu arhitektoniski dekoratīvo ietērpu. Kalnu muižas pils bija eklektisma stila piemineklis. Tās formālā stilistika atbalsoja vēlīnā baroka un agrīnā klasicisma paraugus Latvijā.

Latvijas brīvvalsts  periods iezīmējās ar aktīvu celtniecību – tiek uzceltas 2 baznīcas: blakus Juzefovas koka baznīcai prāvesta Izidora Broka laikā (1934.—1936.)  sāka celt Juzefovas mūra baznīcu. 1934.gadā sākās celtniecības darbu sagatavošana – izstrādāts makets un plāns baznīcas celtniecībai. 1940. gadā LR okupēja padomju karaspēks līdz ar to celtniecība tika pārtraukta līdz 1956. gadam.

Šajā pat laikā – 1933. – 1938. gadā pēc priestera V.Kozlovska iztrādāta plāna, celta Spruktu Sv. Antona Romas katoļu draudzes baznīca par draudzes un arhibīskapa līdzekļiem, kā arī pagasta padomes ēka. Naujenes pagasta sociālekonomisko  attīstību pārtrauca 2.pasaules karš, kura rezultātā Naujenes pagasta teritorijā cieta dažādas ēkas, starp kurām var minēt B.Šahno muižu, Juzefovas parku u,c.

Padomju varas gadi iezīmējās ar Naujenes pagasta iedzīvotāju  deportāciju 1949. gada 25. martā, kura  notika no Eglaines, Nīcgales, Grīvas, Krāslavas, Indras un Līvānu stacijām. No Naujenes pagasta tika izsūtīts 51 cilvēks, starp kuriem bija  28 sievietes un 23 vīrieši. Izsūtīti tika  Mazo Krivinišķu, Stropu, Juzefovas, Ciršu, Vecpils, Gribustu, Kokinu un Grunstanu ciemu iedzīvotāji. Izsūtīšanas vieta bija Omskas apgabala Kaganoviča raj., Ļubinskas raj.,, Sargatskas raj., kā arī Amūras apgabala Ivanovskas raj.

Padomju laikā tiek uzsākti grandiozi būvdarbi: tiek celti lieli ciemi – Krauja, Lociki, Naujene u.c., Sākoties “kolhozu laikiem” daudzās vietās blakus vecajām mājām, kuras pārsvarā bija uzbūvētas  “uz diviem galiem”, tika būvētas jaunas mājas, bet  vecās  ēkas pakāpeniski tika nojauktas. 1980 – to gadu sākumā norit Daugavas HES celtniecības sagatavošanās darbi, kuros bija paredzēts apludināt dabas parka “Daugavas loki” daļu teritorijas . Pateicoties latvijas inteliģencei D. Īvānam, A. Melllumai, A. Barševskim u.c., kas informēja sabiedrību, lai tas netiktu realizēts. Šie cilvēki veica izglītojošu darbu detalizēti atsedza ļaunumu, kādu Latvijas dabai un tautsaimniecībai varētu nodarīt spēkstacijas projekta realizācija.

Padomju laikos Naujenes pagasta teritorijā bija bija 20 kolhozi, kurus vēlāk apvienojot tika izveidots sovhozs “Naujene”. Tika uzcelti arī dažāda veida militāri objekti: 21. un 24. gorodoks – slēgta tipa  militāri objekti, kā arī Lociku lidlauks un lidosta. Padomju varas vajadzībām tika piemērotas jau esošās ēkas – Juzefovas baznīca, kurā tika ierīkots klubs un bibliotēka, Juzefovas parks, kurā ierīkojo lopu aplokus utt…Šajā laika posmā darbojās 5 izpildkomitejas, kuras vēlāk tika apvienotas 1 Vecpils izpildkomitejā, vairākas skolas un kultūras nami.

Sākoties 3.atmodai īpaša uzmanība tika pievērsta Naujenes pagasta kultūrvēsturiskajai attīstībai, lai saglabātu unikālu dabas teritoriju –  Daugavas augšteces senleju ar visām ainavas īpatnībām, vērtīgiem dabas kompleksiem, kā arī likvidētu Daugavpils HES celtniecības gaitā dabai nodarītus postījumus, Latvijas PSR MP ar 1990. gada 8.  februāra lēmumu Nr. 25. izveidoja Augšdaugavas aizsargājamo ainavu apvidu un tā teritorjā dabas parku “Daugavas loki”, kas aizņem 2-5 km platu līdz 50 m dzīļu varēnu ieleju no Kraujas līdz Krāslavai.

 

Daugavpils HES celtniecības sagatavošanas darbi

Šodien Naujenes pagastā ir zināmi vairāk nekā 12 arheoloģijas pieminekļi, starp kuriem kā pats nozīmīgākais minams Vecpils pilskalns ar Dinaburgas pilsdrupām.  “Daugavas loki” – tā nosaukts parks, ko veido apaugušie Daugavas krasti, kur Slutišķu sādžā, Putānu strauta lejtecē izveidota Markovas izziņas taka. Uz pagasta robežas ar Daugavpili atrodas aktīvai atpūtai piemērots Lielais Stropu ezers.

Lai iepazītos ar pagasta kultūru, vēsturi, dabu un sociālpolitisko attīstību  ir izveidoti vairāki tūrisma maršruti, sīkākā informācija skatāma šeit

Naujenes pagastā notiek infrastruktūras modernizācija un ražošanas attīstība, tiek pilnveidota izglītības sfēra. Padomju varas vajadzībām izmantotās ēkas tiek piemērotas mūsdienu ražotnēm uc. vajadzībām.

Mūsdienās tas ir – 2000. gada Latgales novada sakoptākais pagasts. Naujenes pagastam ir savs karogs un ģerbonis Naujenes pagasts ir administratīva teritorija, kura spēj ekonomiski attīstīties un sniegt kvalitatīvus pakalpojumus iedzīvotājiem.

 

Avots: Naujenes novadpētniecības muzeja krājums